Mirdz Latvija, mirdz Jēkabpils un mirdz arī Kāpēcītis!
Raugies, bērns, ar savām gaišām acīm,
Savu tēvuzemi vēro tā,
Ka lai viņas mīļā, mīļā seja
Mūžam paliek tavā atmiņā.
Tad tu vari svešās malās doties
Pāri zemēm, jūrām, ilgu dzīts,
Tēvuzemei nekad nezudīsi,
Jo kā talismans tā būs tev līdz.
Klausies, bērns, ar savām bērna ausīm,
Katrs mīļās mātes vārds ir svēts.
Lai šās lokanās un maigās skaņas
Dus kā zvans, sirds dzelmēs nogremdēts.
Tad kā vīrs tu vari svešām balsīm
Savas ausis plaši vaļā vērt, –
Mātes valoda tev būs tas zobens,
Ar ko ļaunus mezglus pušu cērt.
(Jānis Jaunsudrabiņš)
